Ar saknēm, ar saknēm spēcīgām, es šeit ieaugusi jūtos. Kad rudens vēji mani uz pusēm rauj, mani meža šalkoņas mierinājums kopā šuj. Kad visi striķi notrūkuši ir, man pļavas zāles jaunus vij. Kad brūces dziļas laiks ir cirtis, mani jūras sāļi izārstēs.
Līdz pasaules otrai pusei ir būts, un arī atpakaļ. Bet šeit, kur zemes ceļi savus pavedienus mezglainos cauri mežam un pļavām vij, es sevi mājās jūtu. Un, ak kā man paša šī ironija sāp, ka vieta, no kuras kā sadegusi projām skrēju, manus pirkstus, pasaules apdedzinātos, pūš.
Es ar vismaigākajām virvēm šeit saistīta esmu. Šeit veiksme manā pusē stāv, šeit Dievu vairāk kā citviet es jūtu, šeit ticu es, ka viss notiek vislabākajā iespējamā veidā.
Un var jau būt, ka tā ir tikai migla, kas manu skatu sedz, var būt, ka vadātājs manam liktenim piemeties, varbūt, ka purvs mani dziļāk sevī velk, bet lai.. lai jau..
Un tu. Tu man tuvāk nāc. Un saknes vēl dziļākas aug, un virves vēl ciešākas mani skauj. Tu. Visspēcīgākais purvs, visbiezākā migla, vismīļākais skats.
Labrīt uz zemes un uz marsa! Vai uz zemes šīs vēl ir mīlestības garša?
Ir.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru