Manu mīļo Dorian,
Tas bija kā iznirt. Ļaut galvai pāršķelt ūdens trauslo virsu. Ievilkt elpu - tik alkatīgi, nenovēršami, instinktīvi.
Tas bija kā atvērt acis pēc miega. Ļaut skaņām atgriezties tavā apziņā. Sagaršot sausumu uz lūpām.
Tas bija redzēt skaidrāk. Vairs nemaldīties zemūdens greizo spoguļu valstībā, vairs neklimt pa mūžīgu mijkrēšļa ēnu biezokni.
Un tiklīdz acis bija vaļā, tiklīdz plaušu alveolas izmisīgi pietvērās skābekļa mierinājumam - viss mainījās.
Vairs nekad nakts neliksies tik kairinoša, kvēla un izsalkusi. Vairs ēnu pieskārini nevaldzinās manu iztēli. Ir pieticis. Ir laiks. Mans portrets ir novecojis par daudz.
Jo naktī dzīve reāla nav. Naktīt pret kalnu tā plūs. Tad vieglāk ir pieņemt vēlamo par patieso. Naktī viss viegli nāk, lai rītos vēl vieglāk ietu.
Nakts attaisno kaislības, tā noslēpj savā tumšajā klēpī melības, nakts ielej tev rīklē drosmi, kas izplēn līdz ar gaismu.
Un nu man ir skaidrs - nav vērts.
Es mainīšu ātri pret lēni, drosmi pret zaķpastalām, meža ugunsgrēkus pret kamīnu.
Un varbūt es iegūšu ko vairāk. Ko tādu, kas aiz maniem horizontiem vēl slēpjas.
Ir laiks.
Tas būs kā iznirt. Ļaut galvai pāršķelt ūdens trauslo virsu. Ievilkt elpu - tik alkatīgi, nenovēršami, instinktīvi.
Tas būs kā atvērt acis pēc miega. Ļaut skaņām atgriezties tavā apziņā. Sagaršot sausumu uz lūpām.
Realitāte.
Piedod man Dorian, ka es pievilšu tevi, bet es zinu, kā tavs dzīvesstāsts beidzas.
Bet līdz tam - lai nakstauriņi tev mūžam rāda ceļu, lai bāros spuldzes nekad nenodziest, lai nezināmo skārieni tevi silda.
Bez manis tev šo ceļu līdz galam jānoiet.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru