Visvieglāk ir pašam sevi pazaudēt.

Es gribu atrast to laiku, kad sevi no jauna ieraudzīt. Jo manis vairs nav tajos agrajos, steigas paņemtajos rītos. Manis nav piektdienas dzīves svinēšanā. Manis nav gandrīz vairs nekad.
Ir palikuši tikai tie retie brīži, kad pūcēm astes zied, kad mietu gali zaļot sāk, kad debesīs ir zils mēness. Tajos brīžos man liekas, ka ēnās pazibu "es". Īstā bet pazudusī.

Un tā pat arī šovakar, kad ap laternām lēnās dejas lokus met sniegpārslas, kad pulkstenis uz brīdi lēnāks palikt sāk, man pa ielu pretī pukst mana sirds. Siltus, maigus un mīļus pukstus. Pazistamus, piemirstus bet atmiņā mūžam iegravētus pukstus.

-Sirds?