Rit kārtējais vakars ar glāzi, kuras dzintarkrāsas saturā dauzās ledus, un sarunas paviediens ar vien vieglāk un vieglāk rit. Un ikdiena izzūd vakara mierā, ietinas tumsā, noslēpjas dūmos - un tās vairāk nav. Un tu mainies vakaram līdzi - nomet savu pieaugušā seju, uzvelc pusaudža dumpīgo masku.
Mēle beidzot atklāti saka visu, ko parasti tā slēpj. Acis liekas rādām skaidrākus pasaules attēlus.Galvā dzimst idejas. Trakas, jaunas, nepieklājīgas un dzīvas.
Un mazais velniņš uz kreisā pleca smej savus histēriskus, apmierinātus smieklus, jo viņš zina, ka kārtējo reizi tu viņa pavedienos pinies, viņa lamatās krīti.
Bet jāatzīst, ka arī mani ir beidzot nolādētais pieaugšanas zibens ķēris. Negribēts, negaidīts, gadiem atvairīts, bet pienācis. Nemanot pienācis. Vairs negaidu es vēstules uz Cūkkārpu, vairs Ziemassvētku vecīts pie manis nenāk omulīga večuka veidā, vairs nav man spēka skrieties ar vēju, vairs nav manī vēlmes augstāk par pēcpusi lēkt.
No debesīm uz debesīm mēs krītam lejā - šo bērnu zeme iztiks bez mums.
Es atceros, kā jaunības maksimālismam nebija seku. Es atceros kā tam nebija rītdienas, kā šodiena bija vienīgā diena dzīvē. Es atceros kā man patika adrenalīns vēnas, kad mēs darījām, ko neatļautu. Es atceros kā man patika kaisle, kas slēpās caurspīdīgās glāzēs un vēlos vakaros vērās man pretī no bāru netīrajiem spoguļiem. Es atceros to visu.
Bet šonakt.. šonakt kaut kā citādi viss jūtas. Jo varbūt dažas lietas ir paredzētas, lai tās atstātu neizdarītas. Varbūt labāk ir palikt neziņā par to, kā varētu būt bijis. Varbūt..
Un es tevi atstāju naktij. Bet mani rīts jau sauc.
Es dodos un atpakaļ neskatos.
Piedod, ka nekad neuzzināsim. Par vēlu tu priekš manis nāc. Debesis priekš manis ir aizvērtas ciet. Bet es zinu, ka visi zemesceļi ir vaļā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru