Pamosties ar perspektīvu.

Man nebūtu žēl noiet nost no kartēm uz brīdi. Ne jau speciāli, bet tomēr. Redzēt tos zaļos laukumus, kas kartēs noslēpti ārpus ierastajiem pilsētas ceļiem. Jo zāle jau vienmēr ir lapas otrā pusē zaļāka. Un man nebūtu žēl vilties. Man nebūtu žēl ilgoties pēc pilsētas, pēc ierastā ceļa.

Netiesājiet par izvēlēm manām, katram dzīvē sava kļūdu kvota ir jāaizpilda, un es, tavā brīnišķā drošības burbulī dzīvojot, savējo esmu tukšu atstājusi. Es kļūdas tikai redzējusi esmu. Es kļūdas tikai noliegusi esmu. Tikai. Un man nemaz nebūtu tik žēl kaut reizi pašai tās uz savas ādas izbaudīt.

No vienas mazohistiskas atkarības otrā.
Bet neaizliedz man kļūdīties. Aizliegti augļi tikai saldāk smaržot mēdz. Neaizliedz man krist, neaizliedz man zaudēt, neaizliedz man tīrā perspektīvā uz brīdi pavārīties. Es apsolu pilsētas ielās vienmēr agriezties. Es neesmu dumja, bet drīz es arī vairs nebūšu jauna.