Tevi var tikai zināt un nezināt. Pa pusei tu vienmēr ēnās noslēpie esi. Un es ar vējā drebošu sveci tevi izgaismot mēģinu. Nekad neesmot līdz galam droša vai mana svece tevi skadrāku rāda, vai tikai dziļākas ēnas tā tavā sejā cērt.
Kā spoku tevi nekad noķert nav lemts. Vienmēr rokas attālumā, bet nekad noķerams. Vienmēr dzirdams, bet nekad saprotams. Vienmēr jūtams, bet nekad sajūtams. Vienmēr, kad pagriežu muguru, tu pēc kāda laika man priekšā uzrodies.
Kā bērns es gaidu, kad mājās atnāksi tu. Kā bērns es ticu tavām pārdabiskām spējām. Kā bērns es vislielākajā piedzīvojumā ar tevi gatava doties būtu. Ja vien tu atnāktu un ņemtu līdz.
Un nedomā, ka es skumstu. Nedomā, ka man ir žēl. Jo es zinu, ka tu tāds pats vien esi. Gaidi kādu, kurš tevi piedzīvojumā ņems. Gaidi, kad kaut kas beidzot elpu aizraus tev ciet. Ceri.
Sadists. Visjaukākais sadists. Vismīļākais.
Bet mans mazohisms līdz robežai iet. Tikai tik tālu un ne milimetru tālāk. Un esam mēs jau tuvu. Kalns ir noguris pie Muhameda iet.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru