Redziet, viņa bija dīvaina tajā vispierastākajā veidā. Viņa bija skaista visneglītākajā veidā. Un viņa bija vientuļa ar cilvēkiem vispiepildītākajā veidā. Bet viņa to nezināja.
Tikai dažriez, tajos vakaros vēlos, kad nākamā nedēļa jau pretī veras pa atvērto logu, viņai prātā ienāca šī doma - uz kurieni es dotos?
Tālumā aizbrauc vilciens. Doties tam līdz? Varbūt. Varbūt tai tālienē, kāds piepildījums man būs.
Kārtējā svētdiena.
Jaunās atskaites beigas un vecās atskaites sākums - vai otrādi. Un tu nejūties citādāks kā juties pirms nedēļas, tikai nedaudz nogurušāks.
Viņa domāja par tālēm, kuras Vācieša vārdiem miglā bija tītas, un uz kurām aizbraukt varētu jau rīt, bet kājas bija saistītas. Šī zeme, šie jūs, šī apātija, viņu neatladīs.
Tu tālumā, es tuvumā, vai varbūt otrādi. Tu tuvumā, es tuvumā, un ir citādi.
Un tikai vienreiz dzīvots ir mums dots, un es zinu, ka ne viss ir izmantots.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru