Šodien es esmu iekšpus sava melnā cauruma, sadalīta pa atomiem, bez laika un telpas.
Un izskatās, ka es neliegšu sev šo baudu - būt augšā līdz rītam, naktī stāvēt ceļa vidū un klausīties, kā mašīnas nekad neiegriežas manā ielā.
Un vēl man šovakar ir žēl, ka vilcieni nekursē naktī. Ja kursētu, tad es jau šobrīd tajā sēdētu, uzņemot kursu uz jūru.
Visticamāk, ka es pavadītu visu nakti kaut kur starp kāpām un jūru, tā arī neiedrošinādamās pieskarties ūdenim. Un es zinu, ka es negaidītu saullēktu.
Jo nav jau nozīmes, kad uzausīs saule. Jo rītdienai nekas nav paredzēts.
Un vispār, tāds jautājums tikai mazliet par tēmu- vai gaismas matēriju kosmosa melnajos caurumos jūt?
Tad redzu es sapni par tavējo glāstu,
ko vedu es tev jau ir atvedis cits
Un pats sev kā bērnībā pasaku stāstu,
Tu zini - ir vēl viens muļķis, kas tic.
(O. Vācietis)
tu kautko ļoti daudz lieto.
AtbildētDzēstja es lietoju emociju dozas , tad tev ir kas tāds , kas tevī rada diezgan vispārīgi neatbildamus jautājumus. varbūt ir vieglāk dzīvot bez tiem?
jo mainly all the things that are happening by them selves , are simple. keep you existence simple.
bet man patīk jautāt, pat, ja atbilde neeksistē :)
AtbildētDzēst