Tik tuvu, vienalga, cik patiesibaa talu

Vina laikam ir sieviete. Vina mil kaa sieviete, vina doma kaa sieviete, vina jut kaa sieviete - un tad vina luzt kaa mazs berns. Un vakars, kad manas slaapes remdee pirmais lietus, ko pieredzu sajaa tuksnesi, un mani maajas sauc, un man taaluma sirds pukst. Taalu... Par taalu tu, mana sirds, puksti. Un domas manas pushu plees varbutiiba, ka nav mums vairaak lemts tuvaak atrasties. Un negribas ticeet, kaut ticeet laikam jaasak ir, ka tiesaam buus nebuutiba jaaizlaiz man pusi no tevis sirds. Sirds? Miljoniem judzu. Okeans. Kontinents. Pasaule. Nostaajusies starp mums. Laiks. Minutes. Stundas. Gads. Nostaajusies starp mums. Varbutibas. Nepateiktibas. Neskaidribas. Liktenis? Nostajusies starp mums. Taalu. Bet pukst, arii tava puse manaas kruutiis pukst. Un vienalga tai pusei par judzem un okeanu, kontinentu un pasauli. Vienalga par laiku, minutem un stundam, un gadu. Vienalga par varbutibas un nepateiktibam, neskaidribasm un likteni. Tuvu? Caur tevi, tikai caur tevi es sevi muzam jaunu redzu. Caur tevi, tikai caur tevi es gribetu pieaugt par cilveku, kas velos but. Caur tevi es varetu, neko nezaudejot, mainities. Vai? Vienmeer par talu, bet nekad pietiekami tuvu. Mes vienmeer taustoties viens otram pretim naakam - leenaam. Mes vienmer skrienot projam dodamies - par aatru. Reiz sensenos laikos, reiz taaltaala nakotne vini dzivoja. Un sirds. Un kopa. Un nekad neejot. Un vienmeer nakot. Tuvu. Es labak esmu tev tuvu taaluma, neka taalu tuvumaa. -After all this time? - Always.